Optiskās šķiedras izgudrojums

Kādu dienu 1870. gadā britu fiziķis Dings Dals devās uz Karaliskās biedrības lekciju zāli, lai runātu par lekciju zāles pilnajiem refleksijas principiem. Ūdens ir gaišs. Rezultātā skatītāji bija pārsteigti. Bija redzams, ka no spainīša mazās atveres iztecēja gaišais ūdens, plūda ūdens, un gaisma bija saliekta, un gaismu notvēra izliektais ūdens. Reiz cilvēki atklāja, ka gaisma var izplatīt smalko vīnu, kas izsmidzināts no mucas; cilvēki arī atklāja, ka gaisma var pārvietoties pa izliekto stikla stieni. Kāpēc ir šis? Vai gaisma vairs nav taisna? Šīs parādības piesaistīja Dadara uzmanību. Pēc viņa pētījuma tika atklāts, ka tā ir gaismas atstarošanas loma. Tā kā barotnes un citas vides blīvums bija lielāks nekā apkārtējās vielas (piemēram, gaiss), tas ir, gaisma šāva no ūdens uz gaisu un tai jāatrodas leņķa leņķī. Kad tas ir lielāks par noteiktu leņķi, refrakcijas gaisma pazūd, un visa gaisma atstarojas atpakaļ ūdenī. Uz virsmas šķiet, ka gaisma ir saliekta ūdenī. Vēlāk cilvēki izgatavoja stikla šķiedru ar augstu caurspīdīgumu, biezu un plānu zirnekļa zīda stikla šķiedru. Kad gaisma tika izmesta stikla šķiedrā piemērotā leņķī, gaisma pārvietojās pa izliekto stikla šķiedru. Tā kā šo šķiedru var izmantot gaismas pārraidīšanai, to sauc par gaismas vadāmu šķiedru.